— Kad viņa pārcelsies uz pilsētu, vasarnīcu uzreiz pārdosim. — caur pavērtām durvīm Anna dzirdēja vedeklas balsi
Viņa sastinga ar spaini tomātu rokās. Par ko gan Alise runā?
— Nopietni? Un Andris tam piekrīt? — atskanēja balss no telefona.
— Un kā vēl. Mēs jau visu aprēķinājām. Par zemesgabalu šajā rajonā tagad dod kādus trīspadsmit tūkstošus. Šo naudu ieguldīsim divistabu dzīvoklī — vismaz sākumam — un beidzot dzīvosim mierīgi.
Anna savos piecdesmit septiņos gados viņa katru nedēļas nogali kļuva par dārza palīdzi. Vasarnīca, kuru viņa bija uzturējusi divdesmit gadus, viņu sapņos jau izrādījās pārdota. Viņa brauca tur piektdienas vakarā. Strādāja līdz svētdienai. Divdesmit gadus uzturēja ģimenes dārzu. Maksāja nodokļus. Pirka sēklas un mēslojumu. Bet viņi jau visu bija izplānojuši.
— Bez pastāvīgiem izsaukumiem uz talkām? — iesmējās draudzene.
— Tieši tā. Iedomājies, katru nedēļas nogali braukt šurp un klausīties lekcijas par to, kā man vakariņas jāvāra! Un bērni saka, ka pie vecmāmiņas ir garlaicīgi. Nekādu izklaižu, tikai dobes.
— Un nodokļus par zemesgabalu kurš maksā?
— Pagaidām viņa. Bet mēs aprēķinājām, ka pat ar nodokļiem un uzturēšanu tas ir ļoti izdevīgi. Galvenais — mēs beidzot atbrīvosimies no viņas uzraudzības.
Telefonā kaut ko teica, un Alise iesmējās:
— Tieši tā! “Alise, tu nepareizi bērnus baro. Alise, tu nepareizi traukus mazgā!”
Anna atgāja no durvīm. Apsēdās uz virtuves krēsla un sēdēja, raugoties pa logu. Lūk, gan pavērsiens. It kā kāds būtu metis kauliņus — un izkritusi tieši šī kombinācija.
Brīdis, kas maina visu
Bet rīts bija sācies kā parasti. Viņa pielaboja salmu cepuri un apraudzīja dobes. Tomāti jāpiesien, gurķi jāsalaista, līdz vakaram vēl jāizravē burkāni.
— Vecmāmiņ, kur tu esi? — atskanēja četrpadsmit gadīgā mazdēla balss.
Puisis stāvēja uz lievenīša ar telefonu rokās. Blakus čubinājās viņa māsiņa.
— Te esmu! — viņa atsaucās. — Bet kāpēc jūs tik agri atbraucāt?
— Tētis mūs atveda. Teica, ka tev labāk ķer internets.
Bērni pazuda mājā. Protams. Atbraukuši nevis, lai palīdzētu vecmāmiņai, bet lai sēdētu planšetēs. Andrim ar Alisi vajadzēja atbraukt uz pusdienām. Kā vienmēr. Paēst šašliku. Atpūsties. Bet viņa atkal griezīsies kā vāvere ritenī — gatavos, uzkops, aplaistīs. Toties kādus gan padomus viņa dod. Andrim ar Alisi vienmēr skaidro, kā pareizi dzīvot. Kā bērnus audzināt. Kā naudu tērēt. Bez viņas gudrajiem padomiem viņi būtu pavisam pazuduši.
— Kur jūs tur? — atskanēja vedeklas balss.
Alise parādījās dārza galā ar veikaliņa maisiņiem rokās. Viņai pakaļ gāja Andris ar grillu.
— Mamm, sveika! — dēls noskūpstīja viņai vaigu. — Kā klājas? Daudz darba?
— Tā, pamazām. — Anna noslaucīja rokas priekšautā. — Bet jūs gan agri atbraucāt.
— Nolēmām drusku agrāk. Jāpagūst mājās līdz tumsai. — Alise sāka izlikt produktus uz dārza galda. — Andri, nes grillu pie lapenes. Citādi atkal visu apdūmosim.
Viņi bija atbraukuši sagatavojušies. Gaļa jau marinēta. Dārzeņi sagriezti. Pat salātu bļoda nopirkta gatava. Labi gan, kad ir nauda pusfabrikātiem. Bet viņa visu nedēļu bija taupījusi — lai samaksātu nodokli par zemesgabalu.
— Mamm, vai tev jau ir jaunā kartupeļu raža? — jautāja Andris, iekurinādams ogles.
— Ir mazliet. Tikai vēl sīki.
— Lieliski! Alise, ej un izroc nedaudz. Veikalā taču viss ķīmisks.
— Alise, es labāk pati, — piedāvāja Anna. — Tu esi nogurusi no ceļa.
— Ai, labi, tikšu galā, — Alise paņēma lāpstu. — Tik kur jums ir dobe?
Pie pusdienu galda Anna kā vienmēr deva padomus. Andrim skaidroja, ka strādāt naktīs kā taksistam kaitē. Alisei stāstīja, kā pareizi bērnus barot.
— Mamm, mēs paši tiksim galā, — nomurmināja dēls, malkodams sulu.
— Es taču tikai dalos pieredzē. Jūs jauni vēl, ne visu zināt.
Alise klusēja, bet viņas seja kļuva skāba. Pēc pusdienām visi izklīda pa māju. Bērni ieslīga planšetēs. Andris apgūlās uz dīvāna. Alise iegāja dušā. Anna palika mazgāt traukus un tīrīt grilu. Kā vienmēr. Pēc kādām divām stundām viņa atgriezās no dārza ar spaini tomātu. Mājā valdīja klusums. Tikai verandā dzirdēja balsis. Tas pats sarunu brīdis. Kas apgrieza viņas dzīvi kājām gaisā.
— Mamm, kur tu esi? — virtuvē ielūkojās Andris. — Mēs braucam mājās. Rīt bērniem uz skolu.
Anna paskatījās uz dēlu. Uz to pašu, kurš plānoja pārdot viņas vasarnīcu.
— Brauciet, — viņa klusi teica.
— Tu paliksi?
— Palikšu.
Andris paraustīja plecus un aizgāja krāmēt mantas. Pēc pusstundas viņi aizbrauca. Anna no lieveņa viņus pavadīja. Pamāja mazbērniem. Visu nedēļu viņa nespēja domāt ne par ko citu. Darbā strādāja pēc inerces. Cilvēkiem atbildēja tikai ar nepieciešamajām frāzēm. Bet nedēļas nogalē uz vasarnīcu nebrauca. Pirmo reizi daudzu gadu laikā. Pirmdien piezvanīja Andris:
— Mamm, kā tu jūties? Kāpēc uz vasarnīcu neatbrauci? Kas noticis? Mamm, bet tur viss kārtībā? Dārzs taču jāsalaista…
Aha, redz, par ko viņš raizējas. Nevis par viņu, bet par tomātiem.
— Andri, bet kāpēc laistīt? — viņa jautāja. — Jūs taču tāpat gribat pārdot.
Viens noklausīts dialogs — un viņa saprata, ka jābeidz būt ērtai. Iestājās gara pauze.
— Mamm, ko tu saki? Kāda pārdošana?
— To, ka jūs ar Alisi jau visu nolēmāt. Vasarnīcu pārdot, dzīvokli pirkt. Un no maniem padomiem tikt vaļā. Vēl viena pauze. Andris smagi elpoja klausulē.
— Mamm… tas… no kurienes tu…
— Noklausījos sarunu. Nejauši. Kad Alise ar draudzeni runāja.
— Mamm, mēs negribējām… Tas viss ne tā…
— Kā — ne tā, Andri? Tu man acīs vari pateikt, ka neplānojat manu pārcelšanos?
— Mamm, nu ko tu! Mēs tikai… plānus taisījām… uz nākotni…
— Uz manu nākotni, precīzāk — uz tās neesamību šajā dārzā.
Anna nolika klausuli. Tajā pašā dienā uzrakstīja iesniegumu par atvaļinājumu un aizbrauca sakārtot papīrus. Pēc nedēļas viņa atgriezās vasarnīcā. Zemesgabals izskatījās bēdīgi. Tomāti novītuši. Gurķi nodzeltējuši. Nezāles visur. Viņa neko nesalaistīja. Tikai savāca personīgās mantas. Vakarā parādījās Andris ar Alisi un bērniem. Abiem sejās vainas izteiksme.
— Mamm, sveika, — piesardzīgi teica dēls. — Kā jūties?
— Lieliski. Nekad neesmu jutusies labāk.
— Bet dārzs? Tu to pavisam atstāji? — Alise raudzījās uz novītušajām dobēm.
— Un kāpēc man par to rūpēties? Jūs taču grasāties to pārdot.
— Mamm, parunāsim, — viņš lūdza. — Mēs visu izskaidrosim.
— Nav vajadzības skaidrot, — Anna izņēma no somas dokumentus. — Es jau visu sapratu. Un pieņēmu lēmumu.
— Kādu lēmumu?
— Es pārdodu zemesgabalu. Bet ne jums. Svešiem cilvēkiem. Lūk, līgums ar nekustamo īpašumu aģentu.
— Mamm, ko tu dari?
— To pašu, ko jūs. Veidoju plānus nākotnei.
— Bet tā taču ir… ģimenes manta.
— Kuru jūs jau domās esat iztērējuši.
Alise mēģināja kaut ko teikt, bet Anna viņu apstādināja:
— Un vēl. Vairs šurp nebrauciet. Jaunie īpašnieki ievācas pēc mēneša.
— Mamm, mēs taču esam ģimene.
— Ģimene? — Anna pasmaidīja. — Tā ģimene, kas mani uzskata par uzbāzīgu? Un plāno atbrīvoties no manas uzraudzības?
— Mēs tā nedomājām…
— Domājāt tieši tā. Alise ar krāsainām detaļām stāstīja draudzenei. Bet tu klusēji.
Viņa paņēma somu un devās uz vārtiem:
— Starp citu, testamentu arī pārrakstīju. Tā ka varat vairs neplānot neko, kas mani skar.
— Mamm! — Andris iesaucās viņai pakaļ. — Tu taču nevari.
— Un kā vēl varu! — Anna pagriezās. — Divdesmit gadus biju jūsu bezmaksas palīdze. Tagad dzīvošu sev.
Pēc mēneša, par naudu, ko saņēma, pārdodot vasarnīcu, viņa nopirka sev mašīnu. Un plānoja ceļojumu uz Turciju. Andris zvanīja katru dienu Solīja, ka viss mainīsies. Alise pat atbrauca ar ziediem. Bet Anna vairs nevēlējās nevienu uzraudzīt. Mācīt dzīvot. Uzturēt. Piecdesmit septiņu gadu vecumā viņa saprata vienkāršu patiesību: kamēr dzīvo citu labā, viņi plāno dzīvi bez tevis. Tagad viņa dzīvo tikai sev. Un tas ir labākais lēmums viņas dzīvē. Ja tu šajā stāstā atpazini sevi — tātad ir pienācis laiks kaut ko mainīt. Kamēr vēl nav par vēlu.
